Slīteres Nacionālais parks ir dibināts 1999. gada 28. decembrī uz Slīteres rezervāta bāzes.

Pašlaik parka teritorija ir 16360 hektāru sauszemes un 10130 hektāru jūras piekrastes Baltijas jūrā un Rīgas jūras līča.

Parka dabas aizsardzības un tā resursu ilgtspējīgas izmantošanas nodrošināšanai ir noteiktas četras funkcionālas zonas:

1. dabas rezervāta zona
2. dabas lieguma zona
3. ainavu aizsardzības zona
4. neitrālā zona

Slīteres Nacionālajā parkā ietilpst Dundagas Zilie kali, kas ir ledus laikmeta Baltijas ezera krasts. To krauju augstums vietām sasniedz 30 metrus.

Lai atzīmētu parka dabas bagātību, der pieminēt šeit konstatēto augu sugu daudzumu: 860 paparžaugu un sēklaugu, 733 sēņu un 40 gļotsēņu, 195 ķērpju un 128 sūnu sugu.

No dzīvniekiem Slīteres Nacionālā parka teritorija mīt alnis, staltbriedis, stirna, meža cūka, lapsa, jenotsuns, āpsis, vilks, lūsis un bebrs.

Parks ir ietverts putniem starptautiski nozīmīgo vietu sarakstā. Zilo kalnu nogāzēs novērots lielākais ligzdojošo putnu pāru blīvums Latvijā. Pavasara migrācijas laika putnu vērotāji Kolkas ragā konstatējuši pārlidojam līdz pat 60 000 putnu.

Slīteres Nacionālajā parkā dzīvo reti sastopami rāpuļi – purva bruņurupucis, gludenā čūska, bet Kolkas apkārtnē smilšu krupis, kas ir aizsargājams abinieks.

Sadaļa sagatavota pēc portāla "Latvijas daba" materiāliem.

Aizsargājama dabas teritorija